Check other articles.
Ķermenis un mācīšanās
Ilze Jece
Ķermeņa apzinātības un sajūtu iesaistīšana mācību procesā sniedz ārkārtīgi spēcīgu un dzīvi pieredzi, jo tādējādi mācāmies caur savu pieredzi un caur savām maņām. Mācīšanās ar ķermeni nozīmē to, ka mēs izmantojam sevis vērošanas prasmes, lai mācītos par sevi un savām attiecībām ar pārējo pasauli caur kustību, elpu un to, kas atrodas to starpā. Mēs dzīvojam ķermenī, kas ir mūsu pieredzes, vēstures un apkārtējās kultūras un sabiedrības uzskatu veidots. Mūsu kustību un būtību ietekmē apģērbs, sabiedrības uzskati par to, kā kuram ir jāizskatās un jāuzvedās; mēbeles, kurās sēžam un guļam, mūsu ikdienas telpa, kurā pavadām visu dzīvi. Un mūsu kustība ietekmē to, kādi mēs esam un mūsu būtība ietekmē mūsu kustību. Somatika māca, ka tas kā mēs darām vienu lietu, parāda to, kā mēs darām citas lietas. Līdz ar to ķermeniskā mācīšanās ir mācīšanās izprast, kā mē kustamies, kā mūsu ķermenis reaģē daudzās situācijās, kādas tam ir attiecības ar emocijām, lai dotu mums sapratni par to, kādi mēs esam paši. Dodot iespēju arī izmainīt savus paradumus caur dažādām ķermeniskām praksēm, kā joga, meditācija, akrobātika, deja utt.
Es nebiju sportisks bērns. Un man tik ļoti nepatika sporta nodarbības. Taču izvairīšanās no nodarbībām, ietekmēja gan manu veselību, gan paštēlu, jo es vienkārši kustējos maz. Tāpēc pat nevarēju iedomāties, ka nakotnē es mācīšu kustību nodarbības pieaugušajiem. Iespējams, ka šī izvēle ir izdarīta dēļ tā, lai pierādītu, ka sportam nav jābūt traumatiskam un no kustēšanās mēs varam gūt prieku un attīstīt sadarbības un komunikācijas prasmes. Taču vēl vairāk es ticu, ka kļuvu par kustību skolotāju, jo pati gribēju pārveidot savas attiecības ar sportu un sportošanu, kur tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas man nesanāk, es rastu vietu un laiku kustēties tā kā man tīk, tā, lai sevi gan izaicinātu, gan iepriecinātu.Turklāt papildus kustības aktivitātēm es sāku praktizēt cieņpilna pieskāriena mākslu- masāžu, kas man palīdzēja saprast, ka ir tik, tik daudz veidu justies labi un labāk, un pieņemu, ka liela daļa cilvēku nemaz nenojauš, ka var justies savādāk.
Darbs ar ķermeni man ir devis ļoti daudz atziņu un pirms aptuveni desmit gadiem es sev uzdevu jautājumu, kā šo savu darbu ar ķermeni varu apvienot ar darbu sociālo pārmaiņu izglītībā?
Rezultātā un ar kolēģi Inesi Priedīti mēs sākām strādāt pie ķermeņa mācīšanās jēdziena. Veidojot mācības par tādām tēmām kā līderība, miera veidošana, radošums, pārmaiņu veikšana, un kā mācību rīku izmantojot ķermeņa vērošanu un kustību. Un man jāatzīst, ka šie kļuva par dažiem visietekmīgākajiem kursiem, jo tie deva telpu runāt un domāt par cilvēkiem būtisko. Tie deva iespēju runāt par mūsu vēsturi, visu, ko ķermenim nācies piedzīvot. Mēs runājām par robežām un to pārkāpšanu. Par savu pārliecību par sevi un pasauli. Par savām attiecībām ar savu ķermeni, par sevis sodīšanu un par ļaušanu sev baudīt dzīvi ar visām ķermenim dotajām maņām.
2010. gadā, vadot pilotprojektu Iļģuciema sieviešu cietumā, es biju lieciniece daudzām pārmaiņām, kas notieka ar šīm sievietēm kustību nodarbību laikā un pēc tām. Tām asarām, nopūtām un smaidiem, kas nāk tad, kad cilvēks ļauj ķermenim atgūties no patstāvīgā nemiera un trauksmes.
Taču, lai no jauna mēs spētu sajust savu ķermeni, mums ir nepieciešama droša vide. Tāpēc izglītotājiem, kas macību procesā izmanto ķermeniskas metodes ir nepieciešams ētisks pamats, nospraustas robežas un dota iespēja dalībniekiem jebkurā mirklī pārtraukt savu mācību procesu dotajā uzdevumā vai kursā. Bet darbs ar ķermeni ir un būs spēcīgs rīks, gan lai personiski augtu un pilnveidotos, gan lai veidotu cilvēkam draudzīgu un cilvēcīgu sabiedrību, kas neuzspiež savus uzskatus par to, kas un kā cilvēkam ir jādara ar savu ķermeni.
The European Commission support for the production of this publication does not constitute an endorsement of the contents which reflects the views only of the authors, and the Commission cannot be held responsible for any use which may be made of the information contained therein.